Šajā brīdī meitenītes stratēģija mainījās. Viņa sapūtās un apklusa. Vēl pēc pāris pieturām dusmīgā balsī ierunājās: "Ja tu nenopirksi man bārbiju, es par tevi kaut ko pastāstīšu vecmāmiņai!"
Māmiņa – nu ko tad tu tādu viņai par mani pastāstīsi?..
Meita – pastāstīšu, pastāstīšu. Es kaut ko redzēju.
Visi pasažieri saausījās un ar aizturētu elpu sekoja, kas notiks tālāk.
Māmiņa – nu un ko tad tu redzēji?
Meita – es redzēju kā tu vakar tētim bučoji pincīti!
Maršruta taksometru pāršalca smieklu vētra, sieviete apturēja taksometru, piesarkusi paķēra meitu padusē un izleca ārā no busiņa.
Domājiet ar to viss beidzās? Ne tuvu! Viņas vietā iekāpa vīrietis ar savu apmēram 8 gadus veco dēlu. Visi pasažieri turpināja mocīties smieklu konvulsijās, vīrietis, protams, neko nesaprata un tikai dumji smaidīja.
Pēkšņi dēls ierunājas: "Tēti, nu nopērc man zaldātiņus.."
Taksometra pasažieri ierēcās ar divtik lielu jaudu, šoferim bija jāaptur taksometrs, jo viņš no smiekliem nevarēja pabraukt.
Kad šoferis bija atguvis elpu un varēja jau parunāt, viņš pagrieza pret salonu savu piesarkušo seju un ar smieklu asarām acīs paziņoja: "Vecīt, tu labāk viņam nopērc tos zaldātiņus – tici man, tā būs labāk!"
Es negribeetu buutaa viriesa vietaa
P.S. see, labi, nedzirdeeti anuki...
P.S.S.
Peterīt, ko mēs iegūstam no zosīm?
- Olas.
- Pēterīt, nu tomēr, padomā, kāds mums labums no zosīm?
- Olas.
- Nu labi. Uz kā tu guli?
- Uz grīdas.
- Bet zem galvas ko liec?
- Vaļinkus.
- Labi, ķersimies tai lietai klāt no citas puses. Uz kā
guļ tavs tētis?
- Uz mammas.
- Bet, ja mammas nav mājās?
- Uz kaimiņienes.
- Bet, ja kaimiņienes nav mājās?
- Tad arī tēva nav mājās.
- Labi, mēģināsim vēlreiz. Uz kā guļ tavs vectētiņš??
- Uz gultas.
- Un ko liek zem galvas?
- Spilvenu.
- Ja iesit pa spilvenu, kas parādīsies?
- Blaktis.
- Bet, ja stipri iesitīs?
- Daudz blakšu.
- Bet, ja paņem nazi un uzšķērž spilvenu, kas būs?
- Pēriens no vectētiņa.
- Nu labi, dabūsi pērienu no vectētiņa, kas vēl paliks?
- Spalvas.
- Ufffff!!! Nu tad ko mēs iegūstam no zosīm?
- Olas.
